• Ričards Gallo un viņa suns, pie Mazās Ženeviljēras, 1884
  • Vakars Ņujorkā, 1890
  • Kails koks aiz žoga, 1912
  • Sieviete ar cepuri, 1907
  • Kailā ēģiptiešu meitene, 1891
  • Ceļinieks virs miglas jūras, 1818
  • Mežs, 2011 - Vezur
  • Rudens Saule I, 1912
  • Saulespuķes, 1888
  • Zaļā dejotāja, 1880
  • Dejotāji Rīgas sirdī, 2011 - Vezur
  • Divas mazas meitenītes pludmalē, 1895
  • Vīrs ar pīpi (Vīrs no Nicas), 1918
  • Mirušā gars sardzē (Manao Tupapau), 1892
  • Lielās peldētājas, 1906
  • Krievu skaistule un ainava, 1904
  • Pastaiga gar jūru, 2011 - Vezur
  • Griķu pļāvēji Pont-Avenā, 1888
  • Zilās Dejotājas, 1899
  • Svētais Jānis, 1892
  • Sējējs, 1888
  • Magoņu lauks, 2011 - Vezur
  • Melnais kaķis, 2011 - Vezur
  • Laiva, 2011 - Vezur
  • Ziedu Lēdija, 1895
  • Mirusī māte, 1910
  • Temza pie Vestminsteres, 1871
  • Borejs , 1903
  • Valdemāra iela, 2011 - Vezur
  • Veicot laika atskaiti, 1896
  • Venēcija miglā, 1881
  • Rigerta (Laimas pulkstenis), 2011 - Vezur
  • Draudzenes, 1917
  • Vīzija pēc sprediķa (Jēkaba cīņa ar eņģeli), 1888
  • Pastaiga gar jūras krastu, 1909
  • Sieviete zaļajās zeķēs (Adele Harmsa), 1917
  • Trīs māsas pie Trīs Brāļiem, 2011 - Vezur
  • Mēness gaisma Barbizonā
  • Akts sēdus, 1917
  • Karnevāla vakars, 1886
  • Zvaigzne, 1878
  • Četri koki, 1917
  • Lauki, 2011 - Vezur
  • Stārķis, 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar roku uz galvas, 1910
  • Impresija. Saullēkts, 1872
  • Dāma cepurē ar boa spalvu, 1909
  • Dejotājas zilā, 1890
  • Meitenes tautastērpos, 2011 - Vezur
  • Veterāns jaunā laukā, 1865

Egons Šīle (1890 - 1918)

Egons Šīle (1890 - 1918)

Egons Šīle (1890-1918) bija austriešu ekspresionists, kura reputācija gadiem ejot ievērojami auga.

Egons Šīle ir dzimis 1890. gadā Lejasaustrijā, kā trešais bērns ģimenē. Viņa tēvs bija dzelzceļa ierēdnis, kurš mira 1905.gadā.  Viņa tēvocis kļuva par viņa aizbildni, un neatbalstīja viņa mākslas karjeru. Tomēr Šīle iestājās akadēmijā Vīnē, kur viņš ātri nonāca nesaskaņās ar savu skolotāju, tolaik slaveno profesoru Grīpenkerlu.

1907. gadā viņš satika Gustavu Klimtu, kuru viņš apbrīnoja. Tieši Klimts palīdzēja viņam iegūt savas pirmās komisijas, kā arī ietekmēja viņa agrīno zīmējumu stilu. Pēc Klimta iniciatīvas, Šīle 1909. gadā ar četrām gleznām piedalījās Vīnes starptautiskajā izstādē, kur ar saviem darbiem piedalījās arī Oskars Kokoška un Vinsents van Gogs. Tajā pašā gadā viņš atstāja akadēmiju un ar citiem jaunajiem māksliniekiem izveidoja īslaicīgu mākslinieku grupu "Neukunstgruppe", tomēr pirmā izstāde bija jau neveiksmīga. 1910. gadā viņš bija atradis savu stilu, ar spēcīgu uzsvaru uz kontūru līnijām un dinamiskām krāsām.

1911. gadā viņš pārcēlās uz nelielu pilsētu Krūmauvu, kur viņš gleznoja pilsētskatus. Dzīvesveids radījis problēmas pilsētā un Šīle kopā ar savu modeli Valliju Noicili pārcēlās uz dzīvi Noilenbahā, kur 1912. gadā viņš tika arestēts un apsūdzēts netikumībā un pavešanā. Daži no viņa zīmējumiem tika konfiscēti, bet  vienu pat esot tiesnesis sadedzinājis tiesas zālē. Viņš pavadīja 24 traumējošas dienas cietumā un pēc tam uzreiz atgriezās Vīnē.

Pirmās nozīmīgās izstādes notika Vācijā. 1913. gadā, slavenajā Golcs galerijā Minhenē un Folkwangmuseum, Hāgenā, tad seko viena cilvēka izstādes Hamburgā, Vroclavā, Štutgartē un Berlīnē, kur ekspresionistu žurnāls "Die Aktion" publicē viņa zīmējumus, kā arī dzeju. 1915. gadā Egons Šīle apprec Edīti Harmsu, un dažas dienas vēlāk viņš tika iesaukts armijā. Pēc tam, kad viņš tiek norīkots apsargāt krievu karagūstekņus, "Die Aktion" publicē speciālizlaidumus ar viņa zīmējumiem un Berlīnes "Sezession" izstāda arī Šīles darbus.

1917. gadā viņš tika pārcelts uz armijas muzeju Vīnē, kas nodrošina viņu kādu laiku ar gleznošanas darbu, tika publicētas 12 zīmējumu reprodukcijas. Viņš tika uzaicināts piedalīties izstādes Minhenē, Drēzdenē, Amsterdamā un Stokholmā, bet viņa nabadzību tas īpaši nemazināja. Pirmais patiesi lielais panākums bija 1918. gadā ar viņa piedalīšanos izstādē Vīnē - 19 gleznas un vairāki zīmējumi. Viņš saņēma vairākas komisijas un 25 viņa darbi tika izstādīti Cīrihē. Drīz pēc tam mirst viņa sieva, kas bija bērna gaidībās un nomira no spāņu gripas epidēmijas, un trīs dienas vēlāk šī slimība prasīja arī Egona Šīles dzīvību.