• Trīs māsas pie Trīs Brāļiem, 2011 - Vezur
  • Kamī kundze ar vēdekli, 1870
  • Vecrīga, Jāņa iela, 2011 - Vezur
  • Vēja brāzma, 1883
  • Meitenes tautastērpos, 2011 - Vezur
  • Kerubīni, 1514
  • Divas Taiti sievietes, 1899
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Rudens Saule I, 1912
  • Siesta, 1894
  • Buda jaunībā, 1904
  • Lidojošie cilvēki, 2011 - Vezur
  • Vīzija pēc sprediķa (Jēkaba cīņa ar eņģeli), 1888
  • Četri koki, 1917
  • Kviešu lauks ar pļāvēju un saule, 1889
  • Melngalvju Nams, 2011 - Vezur
  • Idas Rubinšteinas portrets, 1910
  • Drūmā situācija, 1933
  • Arlekīns, 1890
  • Spāņu deja, 1882
  • Jūrmala (Jūras Pērle), 2011 - Vezur
  • Eņģelis
  • Adele Bloha-Bauere I, 1907
  • Jūras krasts, 2011 - Vezur
  • Pieneņu laiks, Ventas Rumba, 2011 - Vezur
  • Sieviete ar saulessargu (Kamilla Monē ar dēlu Žanu),1874
  • Mēness gaisma, 1874
  • Divi gulbji, 2011 - Vezur
  • San Džordžo Madžore krēslā, 1908
  • Gleznotāja Maksa Openhaimera portrets, 1910
  • Vīrieša portrets, 1923
  • Brīdinājums par miglu, 1885
  • Pavasaris, 1879
  • Eiropas tilts, 1877
  • Deju svētki, 2011 - Vezur
  • Vasaras beigas, 2011 -  Vezur
  • Pašportrets ar oreolu, 1889
  • Kelija Pūls, 1903
  • Puskaila sieviete ar sarkanu cepuri, 1910
  • Mirusī māte, 1910
  • Griķu pļāvēji Pont-Avenā, 1888
  • Bizoņu Taka, 1867
  • Zvejnieks, 1909
  • Mēness virs jūras, 1822
  • Futbolisti, 1908
  • Mirušā gars sardzē (Manao Tupapau), 1892
  • Veicot laika atskaiti, 1896
  • Sibilla, 1891
  • Rīga pavasarī, 2011 - Vezur
  • Divi akti, 1890

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.