• Kafejnīcas terase naktī, 1888
  • Zilās Dejotājas, 1899
  • Siesta, 1894
  • Vecrīga 20.gs 30-tajos gados, 2011 - Vezur
  • Lauki, 2011 - Vezur
  • Vīrieša portrets, 1923
  • Agonija, 1912
  • Buda jaunībā, 1904
  • Dzeltens aplis, 1926
  • Lidojošie cilvēki, 2011 - Vezur
  • Karnevāla vakars, 1886
  • Zirgi, 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar oreolu, 1889
  • Vasaras vakars, 1886
  • Sieviete ar cepuri, 1907
  • Pieneņu laiks, Ventas Rumba, 2011 - Vezur
  • Cerība II, 1908
  • Meitenes tautastērpos, 2011 - Vezur
  • Konversija, 1912
  • Zilā govs, 2011 - Vezur
  • Papeļu aleja saulrietā, 1884
  • Zvejnieks, 1909
  • Baleta aina, 1879
  • Vīrietis uz balkona, 1880
  • Sieviete ar saulessargu (skatā pa labi), 1886
  • Rīga zilā, 2011 - Vezur
  • Pugačovas taksometrs, 2011 - Vezur
  • Ieeja līcī, mēness gaisma, 1881
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Kailā ēģiptiešu meitene, 1891
  • Borejs , 1903
  • Stāvošā Kariatīde, 1913
  • Sieviete ar melnu cepuri, 1909
  • Žozetes portrets, 1916
  • Anna Pavlova baletā "Silfīda", 1909
  • Debesis, 2011 - Vezur
  • Vikersu bērni dārzā, 1884
  • Jūras krasts, 2011 - Vezur
  • Jūras krasts Engurē, 2011 - Vezur
  • Trīs māsas pie Trīs Brāļiem, 2011 - Vezur
  • Rīts priežu mežā, 1889
  • Mona Liza, 1507
  • Vasaras beigas, 2011 -  Vezur
  • Ziedošie mandeļu zari, Senremī, 1890
  • Gabrielas portrets (Jauna meitene ar ziediem), 1900
  • Dejotājas V, 1877
  • Opera, 2011 - Vezur
  • Zaļā dejotāja, 1880
  • Dejas kaisle, 2011 - Vezur
  • Goldau, 1843

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.