• Sieviete ar cepuri, 1907
  • Brīdinājums par miglu, 1885
  • Rīga pavasarī, 2011 - Vezur
  • Sieviete ar vēdekli, 1918
  • Ziedu Lēdija, 1895
  • Guļošā čigāniete, 1897
  • Ceļinieks virs miglas jūras, 1818
  • Melngalvju Nams, 2011 - Vezur
  • 10.tramvajs, 2011 - Vezur
  • Siesta, 1894
  • Ziema, zirgi, 2011 - Vezur
  • Fēliksa Feneona portrets, 1890
  • Vīrietis uz balkona, 1880
  • Sieviete ar melnu cepuri, 1909
  • Sibilla, 1891
  • Draudzenes, 1917
  • Vīrieša portrets, 1923
  • Mežs, 2011 - Vezur
  • Magoņu lauks, 2011 - Vezur
  • Siena vācēja, 1886
  • Deju svētki, 2011 - Vezur
  • Venēcija miglā, 1881
  • Divi akti, 1890
  • Puskaila sieviete ar sarkanu cepuri, 1910
  • Rīts priežu mežā, 1889
  • Mona Liza, 1507
  • Kviešu lauks ar pļāvēju un saule, 1889
  • Ziedu Mākoņi, 1903
  • Evokācija
  • Mēness gaisma, 1874
  • Zvejnieks, 1909
  • Mēness virs jūras, 1822
  • Spāņu dejotāja, 1882
  • Baleta aina, 1879
  • Vecrīga, Jāņa iela, 2011 - Vezur
  • Kamī kundze ar vēdekli, 1870
  • Kolumbusas Avēnija, lietaina diena, 1885
  • Karnevāla vakars, 1886
  • Jūras krasts, 2011 - Vezur
  • Vakars Ņujorkā, 1890
  • Sieviete ar saulessargu (Kamilla Monē ar dēlu Žanu),1874
  • Saules pastaiga pār tiltu, 2011 - Vezur
  • Pavasaris, 1879
  • Dejotājas zilā, 1890
  • Zvaigžņotā nakts, 1889
  • Lidojošie cilvēki, 2011 - Vezur
  • Zirgi, 2011 - Vezur
  • Senremī ainava, 1889
  • Siena laiks, 2011 - Vezur
  • Vecrīgas šarms, 2011 - Vezur

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.