• Savvaļas magones Aržentijā, 1873
  • Neatkarības diena, 2011 - Vezur
  • Sieviete ar saulessargu (Kamilla Monē ar dēlu Žanu),1874
  • Jūrmala (Jūras Pērle), 2011 - Vezur
  • Bizoņu Taka, 1867
  • Zemes elpa, 2011 - Vezur
  • Ūdensrozes, zaļais atspulgs, kreisā puse, 1923
  • Pieneņu laiks, Ventas Rumba, 2011 - Vezur
  • Dejotājas V, 1877
  • Luksemburgas dārzā, 1886
  • Druīde, 1893
  • Buda jaunībā, 1904
  • Ziema, zirgi, 2011 - Vezur
  • Miglains rīts, 2011 - Vezur
  • Kailā ēģiptiešu meitene, 1891
  • Saulespuķes, 1888
  • Vecrīga, Jāņa iela, 2011 - Vezur
  • Ofēlija, 1905
  • Sieviete ar cepuri, 1907
  • Ziedu Mākoņi, 1903
  • Karnevāla vakars, 1886
  • Dejotājas zilā, 1890
  • Zvaigzne, 1878
  • Stārķis, 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar roku uz galvas, 1910
  • Līgo vakars, 2011 - Vezur
  • Māte un bērns (Madonna), 1908
  • Kamī kundze ar vēdekli, 1870
  • Adele Bloha-Bauere I, 1907
  • Pastaiga gar jūras krastu, 1909
  • Rudens Saule I, 1912
  • Iela Parīzē, lietaina diena, 1877
  • Melanholija, 1874
  • Dāma cepurē ar boa spalvu, 1909
  • Zvejnieks, 1909
  • Vecrīga, 2011 - Vezur
  • Divas mazas meitenītes pludmalē, 1895
  • Dejas kaisle, 2011 - Vezur
  • Interjers, Sieviete pie loga, 1880
  • Pavasaris, 1879
  • Vecrīga sniegā, 2011 - Vezur
  • Siena vācēja, 1886
  • Sieviete ar vēdekli, 1918
  • Sieviete ar saulessargu (skatā pa labi), 1886
  • Vasaras beigas, 2011 -  Vezur
  • Galva, 1913
  • Skursteņslauķis, 2011 - Vezur
  • Vakars pie Volgas, 1888
  • Dovilla, kuģu piestātne, 1892
  • Anemones, 1909

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.