• Idas Rubinšteinas portrets, 1910
  • Dzīvības Koks, 1909
  • Līgo vakars, 2011 - Vezur
  • Akts guļus, 1917
  • Žozetes portrets, 1916
  • Kamī kundze ar vēdekli, 1870
  • Mūzika-I, 1895
  • Akts guļošā pozā, 1917
  • Sieviete ar melnu cepuri, 1909
  • Zelta rudens, 2011 - Vezur
  • Līgo svētki, 2011 - Vezur
  • Krievu skaistule un ainava, 1904
  • Divas Taiti sievietes, 1899
  • Debesis, 2011 - Vezur
  • Meitenes tautastērpos, 2011 - Vezur
  • Dāma cepurē ar boa spalvu, 1909
  • Ūdensrozes, 1906
  • Otrā jaunība, 2011 - Vezur
  • Rīga naktī, 2011 - Vezur
  • Rudens Saule I, 1912
  • Mežs, 2011 - Vezur
  • Arlekīns, 1890
  • Stārķis, 2011 - Vezur
  • Kailā ēģiptiešu meitene, 1891
  • Mēness gaisma, 1874
  • Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910
  • Veicot laika atskaiti, 1896
  • Vīrietis uz balkona, 1880
  • Ziedi vāzē, 1866
  • Mēness virs jūras, 1822
  • Magones, 1886
  • Zemes elpa, 2011 - Vezur
  • Eiropiešu lēdijas portrets japāņu kostīmā
  • Peldētāja, 1879
  • Stāvošā Kariatīde, 1913
  • Zaļā dejotāja, 1880
  • Jūra ziemā (Daugavgrīvas bāka), 2011 - Vezur
  • Rīga zilā, 2011 - Vezur
  • Biržā, 1879
  • Kontrastējošās skaņas, 1924
  • Mirusī māte, 1910
  • Vasaras beigas, 2011 -  Vezur
  • Margrietiņu lauks, 2011 - Vezur
  • Tumši zils, 1893
  • Ieeja līcī, mēness gaisma, 1881
  • Spāņu dejotāja, 1882
  • Vēja brāzma, 1883
  • Pašportrets ar roku uz galvas, 1910
  • Saules pastaiga pār tiltu, 2011 - Vezur
  • Pastaiga gar jūras krastu, 1909

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.