• Karnevāla vakars, 1886
  • Kails koks aiz žoga, 1912
  • Akts sēdus, 1917
  • Agonija, 1912
  • Sibilla, 1891
  • Zilā govs, 2011 - Vezur
  • Stāvošā Kariatīde, 1913
  • Svētais Jānis, 1892
  • Draudzenes, 1917
  • Ziedu Mākoņi, 1903
  • Ādams un Ieva, 1526
  • Ziedu Lēdija, 1895
  • Cerība II, 1908
  • Mēness virs jūras, 1822
  • Griķu pļāvēji Pont-Avenā, 1888
  • Kontrastējošās skaņas, 1924
  • Māja upes krastā, 2011 - Vezur
  • Savvaļas magones Aržentijā, 1873
  • Mežs, 2011 - Vezur
  • Apskāviens (Mīļākie II), 1917
  • Kelija Pūls, 1903
  • Saules pastaiga pār tiltu, 2011 - Vezur
  • Mūzika-I, 1895
  • Pašportrets ar izplestiem pirkstiem, 1909
  • Akts guļošā pozā, 1917
  • Impresija. Saullēkts, 1872
  • Sarkanie vīna dārzi, 1888
  • Rīga 20.gs sākumā, 2011 - Vezur
  • Ceļinieks virs miglas jūras, 1818
  • Apelsīnu koki, 1878
  • Skūpsts, 1908
  • Četras peldētājas, 1905
  • Saulespuķes, 1888
  • Liels sarkans krūštēls, 1913
  • Idas Rubinšteinas portrets, 1910
  • Vasaras vakars, 1886
  • Iela Parīzē, lietaina diena, 1877
  • San Džordžo Madžore krēslā, 1908
  • Melnais kaķis, 2011 - Vezur
  • Nakts vasaras vidū, 1876
  • Papeļu aleja saulrietā, 1884
  • Vīrieša portrets, 1923
  • Veicot laika atskaiti, 1896
  • Borejs , 1903
  • Zelta lauki, 2011 - Vezur
  • Ūdensrozes, 1906
  • Sieviete ar cepuri, 1907
  • Vecrīgas šarms, 2011 - Vezur
  • Biržā, 1879
  • Lidojošie cilvēki, 2011 - Vezur

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.