• Divas Taiti sievietes, 1899
  • Žozetes portrets, 1916
  • Kontrastējošās skaņas, 1924
  • Karnevāla vakars, 1886
  • Apskāviens (Mīļākie II), 1917
  • Miglains rīts, 2011 - Vezur
  • Līgo vakars, 2011 - Vezur
  • Dejas kaisle, 2011 - Vezur
  • Saules pastaiga pār tiltu, 2011 - Vezur
  • Sējējs, 1888
  • Guļošā čigāniete, 1897
  • Jūrmala (Jūras Pērle), 2011 - Vezur
  • Kolumbusas Avēnija, lietaina diena, 1885
  • Līgo svētki, 2011 - Vezur
  • Luksemburgas dārzā, 1886
  • Vīnogulāji, 1902
  • Jūras krasts Engurē, 2011 - Vezur
  • Rigerta (Laimas pulkstenis), 2011 - Vezur
  • Upes krasts, Veneux, 1881
  • Daugava, 2011 - Vezur
  • Sibilla, 1891
  • Ofēlija, 1905
  • Eiropas tilts, 1877
  • Sarkanie vīna dārzi, 1888
  • Mona Liza, 1507
  • Ādams un Ieva, 1526
  • Māja upes krastā, 2011 - Vezur
  • Magoņu lauks, 2011 - Vezur
  • Rosina, 1878
  • Četri koki, 1917
  • Interjers, Sieviete pie loga, 1880
  • Lidojošie cilvēki, 2011 - Vezur
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Rīga pavasarī, 2011 - Vezur
  • Rīts priežu mežā, 1889
  • Nakts vasaras vidū, 1876
  • Mūzika-I, 1895
  • Pavasaris, 1879
  • Nēģeriete, 1869
  • Melanholija, 1874
  • 10.tramvajs, 2011 - Vezur
  • Futbolisti, 1908
  • Kerubīni, 1514
  • Beatrise, 1897
  • Skats uz Antibu no Salis dārziem, 1888
  • Vecrīgas šarms, 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar oreolu, 1889
  • Savvaļas magones Aržentijā, 1873
  • Bretaņas ainava - lauki pie jūras (Le Pouldu), 1894
  • Meitene ar pērļu auskaru, 1666

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.