• Zaļā dejotāja, 1880
  • Rosina, 1878
  • Magones vāzē, 1909
  • Siena laiks, 2011 - Vezur
  • Turaidas pils, 2011 - Vezur
  • Eiropas tilts, 1877
  • Vīzija pēc sprediķa (Jēkaba cīņa ar eņģeli), 1888
  • Magones, 1886
  • Pieneņu laiks, Ventas Rumba, 2011 - Vezur
  • Vakars Ņujorkā, 1890
  • Nēģeriete, 1869
  • Zelta rudens, 2011 - Vezur
  • Mēness virs jūras, 1822
  • Druīde, 1893
  • Krievu skaistule un ainava, 1904
  • Fēliksa Feneona portrets, 1890
  • Sibilla, 1891
  • Apelsīnu koki, 1878
  • Pašportrets ar oreolu, 1889
  • Ieeja līcī, mēness gaisma, 1881
  • Mūzika-I, 1895
  • Auksts rīts, 2011 - Vezur
  • Mēness gaisma Barbizonā
  • Deju svētki, 2011 - Vezur
  • Futbolisti, 1908
  • Jūras krasts Kurzemē, 2011 - Vezur
  • Eiropiešu lēdijas portrets japāņu kostīmā
  • Guļošā čigāniete, 1897
  • Spāņu dejotāja, 1882
  • Rīga saulrietā, 2011 - Vezur
  • Laiva, 2011 - Vezur
  • Kolumbusas Avēnija, lietaina diena, 1885
  • Divas Taiti sievietes, 1899
  • Konversija, 1912
  • Pastaiga gar jūru, 2011 - Vezur
  • Vecrīga, 2011 - Vezur
  • Mona Liza, 1507
  • Meitenes tautastērpos, 2011 - Vezur
  • San Džordžo Madžore krēslā, 1908
  • Divi akti, 1890
  • Zvejnieks, 1909
  • Divi gulbji, 2011 - Vezur
  • Sieviete ar melnu cepuri, 1909
  • Anemones, 1909
  • Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910
  • Vecrīga sniegā, 2011 - Vezur
  • Vīrietis uz balkona, 1880
  • Līgo svētki, 2011 - Vezur
  • Daugava, 2011 - Vezur
  • 10.tramvajs, 2011 - Vezur

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.