• San Džordžo Madžore krēslā, 1908
  • Konversija, 1912
  • Liels sarkans krūštēls, 1913
  • Drūmā situācija, 1933
  • Kailā ēģiptiešu meitene, 1891
  • Stārķis, 2011 - Vezur
  • Vēja brāzma, 1883
  • Rīga pavasarī, 2011 - Vezur
  • Stāvošā Kariatīde, 1913
  • Ieeja līcī, mēness gaisma, 1881
  • Veicot laika atskaiti, 1896
  • Ziedošie mandeļu zari, Senremī, 1890
  • Vakars Ņujorkā, 1890
  • Laiva mēness gaismā
  • Anna Pavlova baletā "Silfīda", 1909
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Vīnogulāji, 1902
  • Jūrmala (Jūras Pērle), 2011 - Vezur
  • Vīzija pēc sprediķa (Jēkaba cīņa ar eņģeli), 1888
  • Sieviete uz terases (Jauna sieviete un ibisi), 1857
  • Venēcija miglā, 1881
  • Vasaras vakars, 1886
  • Brīdinājums par miglu, 1885
  • Māte un bērns (Madonna), 1908
  • Eiropiešu lēdijas portrets japāņu kostīmā
  • Puskaila sieviete ar sarkanu cepuri, 1910
  • Četri koki, 1917
  • Valdemāra iela, 2011 - Vezur
  • Rudens Saule I, 1912
  • Vecrīga sniegā, 2011 - Vezur
  • Kviešu lauks ar pļāvēju un saule, 1889
  • Interjers, Sieviete pie loga, 1880
  • Rīts priežu mežā, 1889
  • Sējējs, 1888
  • Borejs , 1903
  • Kelija Pūls, 1903
  • Adele Bloha-Bauere I, 1907
  • Kad zāle bija zaļāka, 2011 - Vezur
  • Bizoņu Taka, 1867
  • Pieneņu laiks, Ventas Rumba, 2011 - Vezur
  • Vīrs ar pīpi (Vīrs no Nicas), 1918
  • Saules pastaiga pār tiltu, 2011 - Vezur
  • Pavasaris, 1879
  • Ziedi vāzē, 1866
  • Ziedu Lēdija, 1895
  • Ceļinieks virs miglas jūras, 1818
  • Neatkarības diena, 2011 - Vezur
  • Nēģeriete, 1869
  • Kails koks aiz žoga, 1912
  • Daugava, 2011 - Vezur

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.