• Ūdensrozes, 1906
  • Papeļu aleja saulrietā, 1884
  • Vecrīgas šarms, 2011 - Vezur
  • Akts guļošā pozā, 1917
  • Zvaigzne, 1878
  • Zaļā dejotāja, 1880
  • Trīs māsas pie Trīs Brāļiem, 2011 - Vezur
  • Beatrise, 1897
  • Rīts priežu mežā, 1889
  • Borejs , 1903
  • Skursteņslauķis, 2011 - Vezur
  • Vasaras beigas, 2011 -  Vezur
  • Zilā govs, 2011 - Vezur
  • Taiti idille, 1901
  • Kviešu lauks ar pļāvēju un saule, 1889
  • Vīnogulāji, 1902
  • Anna Pavlova baletā "Silfīda", 1909
  • Saulespuķes, 1888
  • Ziedu Lēdija, 1895
  • Zelta rudens, 2011 - Vezur
  • Melanholija, 1874
  • Rosina, 1878
  • Kamī kundze ar vēdekli, 1870
  • Pavasaris, 1879
  • Vīrietis uz balkona, 1880
  • Siena vācēja, 1886
  • Ziema, zirgi, 2011 - Vezur
  • Peldētāja, 1879
  • Mīlnieki: Vīrietis un Sieviete I, 1914
  • Rīga saulrietā, 2011 - Vezur
  • Kaņsirmēras ainava
  • Skats uz Antibu no Salis dārziem, 1888
  • Neatkarības diena, 2011 - Vezur
  • Sieviete ar cepuri, 1907
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Svētais vakarēdiens, 1498
  • Vecrīga 20.gs 30-tajos gados, 2011 - Vezur
  • Sieviete ar melnu cepuri, 1909
  • Zvaigžņotā nakts, 1889
  • Nakts vasaras vidū, 1876
  • Eiropas tilts, 1877
  • Pastaiga gar jūru, 2011 - Vezur
  • Ričards Gallo un viņa suns, pie Mazās Ženeviljēras, 1884
  • Vikersu bērni dārzā, 1884
  • Stārķis, 2011 - Vezur
  • San Džordžo Madžore krēslā, 1908
  • Mežs, 2011 - Vezur
  • Eiropiešu lēdijas portrets japāņu kostīmā
  • Kailā ēģiptiešu meitene, 1891
  • Kelija Pūls, 1903

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.