• Futbolisti, 1908
  • Rīga naktī, 2011 - Vezur
  • Ziedu Mākoņi, 1903
  • Mona Liza, 1507
  • Kelija Pūls, 1903
  • Pašportrets ar roku uz galvas, 1910
  • Līgo vakars, 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar izplestiem pirkstiem, 1909
  • Liels sarkans krūštēls, 1913
  • Ūdensrozes, 1906
  • Svētais Jānis, 1892
  • Agonija, 1912
  • Nabi ainava, 1890
  • Spāņu deja, 1882
  • Debesis, 2011 - Vezur
  • Jūra ziemā (Daugavgrīvas bāka), 2011 - Vezur
  • Auksts rīts, 2011 - Vezur
  • Vīrietis uz balkona, 1880
  • Divi akti, 1890
  • Mežs, 2011 - Vezur
  • Kails koks aiz žoga, 1912
  • Mīlnieki: Vīrietis un Sieviete I, 1914
  • Divi gulbji, 2011 - Vezur
  • Vīrieša portrets, 1923
  • Kontrastējošās skaņas, 1924
  • Akts sēdus, 1917
  • Vikersu bērni dārzā, 1884
  • Puskaila sieviete ar sarkanu cepuri, 1910
  • Mēness virs jūras, 1822
  • Eņģelis
  • Māja upes krastā, 2011 - Vezur
  • Melnais kaķis, 2011 - Vezur
  • Borejs , 1903
  • Vecrīga, Jāņa iela, 2011 - Vezur
  • Nakts vasaras vidū, 1876
  • Idas Rubinšteinas portrets, 1910
  • Papeļu aleja saulrietā, 1884
  • Ziedi vāzē, 1866
  • Interjers, Sieviete pie loga, 1880
  • Zilā govs, 2011 - Vezur
  • Vakars pie Volgas, 1888
  • Vecrīgas šarms, 2011 - Vezur
  • Zilās Dejotājas, 1899
  • Kolumbusas Avēnija, lietaina diena, 1885
  • Māte un bērns (Madonna), 1908
  • Pavasaris, 1879
  • Rīga 20.gs sākumā, 2011 - Vezur
  • Opera, 2011 - Vezur
  • Otrā jaunība, 2011 - Vezur
  • 10.tramvajs, 2011 - Vezur

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.