• Jūra ziemā (Daugavgrīvas bāka), 2011 - Vezur
  • Impresija. Saullēkts, 1872
  • Pašportrets ar roku uz galvas, 1910
  • Luksemburgas dārzā, 1886
  • Dejotājas zilā, 1890
  • Mīlnieki: Vīrietis un Sieviete I, 1914
  • Sieviete ar saulessargu (skatā pa labi), 1886
  • Jūras krasts, 2011 - Vezur
  • Svētais vakarēdiens, 1498
  • Žagata, 1869
  • Apelsīnu koki, 1878
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Debesis, 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar oreolu, 1889
  • Dejotāji Rīgas sirdī, 2011 - Vezur
  • Melanholija, 1874
  • Buda jaunībā, 1904
  • Vasaras vakars, 1886
  • Meitenes tautastērpos, 2011 - Vezur
  • Vecrīga, Jāņa iela, 2011 - Vezur
  • Borejs , 1903
  • Rīga naktī, 2011 - Vezur
  • Eiropiešu lēdijas portrets japāņu kostīmā
  • Siena vācēja, 1886
  • Māja upes krastā, 2011 - Vezur
  • Veicot laika atskaiti, 1896
  • Zaļā dejotāja, 1880
  • Taiti idille, 1901
  • Zemes elpa, 2011 - Vezur
  • Eņģelis
  • Līgo vakars, 2011 - Vezur
  • Apskāviens (Mīļākie II), 1917
  • Spāņu deja, 1882
  • Zelta rudens, 2011 - Vezur
  • Miglains rīts, 2011 - Vezur
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Nabi ainava, 1890
  • Vasaras beigas, 2011 -  Vezur
  • Venēcija miglā, 1881
  • Kailā ēģiptiešu meitene, 1891
  • Akts sēdus, 1917
  • Skūpsts, 1908
  • Anemones, 1909
  • Guļošā čigāniete, 1897
  • Pavasaris, 1879
  • Beatrise, 1897
  • Ūdensrozes, 1906
  • Pašportrets ar izplestiem pirkstiem, 1909
  • Sieviete uz terases (Jauna sieviete un ibisi), 1857
  • San Džordžo Madžore krēslā, 1908

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.