• Sieviete ar saulessargu (skatā pa labi), 1886
  • Zilā govs, 2011 - Vezur
  • Vecrīga 20.gs 30-tajos gados, 2011 - Vezur
  • Zelta lauki, 2011 - Vezur
  • Svētais Jānis, 1892
  • Bizoņu Taka, 1867
  • Magones vāzē, 1909
  • Druīde, 1893
  • Vecrīga, Jāņa iela, 2011 - Vezur
  • Debesis, 2011 - Vezur
  • Rīts priežu mežā, 1889
  • Opera, 2011 - Vezur
  • Pompadūras kundze, 1915
  • Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910
  • Siesta, 1894
  • Melnais kaķis, 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar roku uz galvas, 1910
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Baleta aina, 1879
  • Vīrieša portrets, 1923
  • Doma laukums, 2011 - Vezur
  • Apskāviens (Mīļākie II), 1917
  • Laiva mēness gaismā
  • Zvejnieks, 1909
  • Griķu pļāvēji Pont-Avenā, 1888
  • Skursteņslauķis, 2011 - Vezur
  • Nabi ainava, 1890
  • Jūrmala (Jūras Pērle), 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar oreolu, 1889
  • Vikersu bērni dārzā, 1884
  • Brīdinājums par miglu, 1885
  • Trīs māsas pie Trīs Brāļiem, 2011 - Vezur
  • Biržā, 1879
  • Impresija. Saullēkts, 1872
  • Lidojošie cilvēki, 2011 - Vezur
  • Vasaras vakars, 1886
  • Dzeltens aplis, 1926
  • Gabrielas portrets (Jauna meitene ar ziediem), 1900
  • Sieviete zaļajās zeķēs (Adele Harmsa), 1917
  • Vakars Ņujorkā, 1890
  • Kad zāle bija zaļāka, 2011 - Vezur
  • Ziedošie mandeļu zari, Senremī, 1890
  • Dāma cepurē ar boa spalvu, 1909
  • Divi gulbji, 2011 - Vezur
  • Eiropiešu lēdijas portrets japāņu kostīmā
  • Futbolisti, 1908
  • Interjers, Sieviete pie loga, 1880
  • Anna Pavlova baletā "Silfīda", 1909
  • Eiropas nolaupīšana, 1910
  • Beatrise, 1897

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.