• Nabi ainava, 1890
  • Nakts vasaras vidū, 1876
  • Kails koks aiz žoga, 1912
  • Pugačovas taksometrs, 2011 - Vezur
  • Sarkanie vīna dārzi, 1888
  • Jūras krasts Kurzemē, 2011 - Vezur
  • Rīga pavasarī, 2011 - Vezur
  • Jauns vīrietis pie loga, 1875
  • Gabrielas portrets (Jauna meitene ar ziediem), 1900
  • Līgo svētki, 2011 - Vezur
  • Stāvošā Kariatīde, 1913
  • Vēja brāzma, 1883
  • Mīlnieki: Vīrietis un Sieviete I, 1914
  • Vīnogulāji, 1902
  • Rigerta (Laimas pulkstenis), 2011 - Vezur
  • Siesta, 1894
  • Spāņu deja, 1882
  • Senremī ainava, 1889
  • Pastaiga gar jūras krastu, 1909
  • Dovilla, kuģu piestātne, 1892
  • Melngalvju Nams, 2011 - Vezur
  • Akts sēdus, 1917
  • Melnais kaķis, 2011 - Vezur
  • Ziema, zirgi, 2011 - Vezur
  • Vīrietis uz balkona, 1880
  • Divi akti, 1890
  • Vakars pie Volgas, 1888
  • Kamī kundze ar vēdekli, 1870
  • Kelija Pūls, 1903
  • Deju svētki, 2011 - Vezur
  • Pompadūras kundze, 1915
  • Zelta lauki, 2011 - Vezur
  • Māte un bērns (Madonna), 1908
  • Sibilla, 1891
  • Brīdinājums par miglu, 1885
  • Jūrmala (Jūras Pērle), 2011 - Vezur
  • Vakars Ņujorkā, 1890
  • Dejotājas zilā, 1890
  • Sieviete uz terases (Jauna sieviete un ibisi), 1857
  • Otrā jaunība, 2011 - Vezur
  • Iela Parīzē, lietaina diena, 1877
  • Rīga zilā, 2011 - Vezur
  • Sieviete ar saulessargu (skatā pa labi), 1886
  • Bizoņu Taka, 1867
  • Veterāns jaunā laukā, 1865
  • Žagata, 1869
  • Vasaras beigas, 2011 -  Vezur
  • Pavasaris, 1879
  • Vīrieša portrets, 1923
  • Fēliksa Feneona portrets, 1890

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.